Pārsprieguma aizsargs (pārsprieguma aizsargs) ir neaizstājama ierīce elektronisko iekārtu zibens aizsardzībai. To agrāk sauc par "zibens novadītājs" vai "pārsprieguma aizsargs". Ieejot elektrolīnijā, signāla pārvades līnijas momentānais pārspriegums ir ierobežots līdz sprieguma diapazonam, ko iekārta vai sistēma var izturēt, vai tiks radīta spēcīga zibensspēlīšanas vieta, lai aizsargātu aizsargāto aprīkojumu vai sistēmu no triecieniem un bojājumiem.
Pārsprieguma aizsarga tips un struktūra dažādiem mērķiem ir atšķirīga, bet tajā jābūt vismaz nelineāram sprieguma ierobežojošā elementam. Pamatkomponenti, ko izmanto pārsprieguma aizsargi ir: izplūdes plaisa, gāzi pildīta izplūdes caurule, varistor, nomākšanas diodes un pirmssālsaites utt.
Primitīvas pārsprieguma aizsargs raust formas plaisa parādījās vēlu 19.gadsimtā un tika izmantota gaisvadu pārvades līnijas, lai novērstu zibens streiki no kaitīgo iekārtu izolāciju un izraisa strāvas padeves pārtraukumiem, tāpēc to sauc par "pārsprieguma aizsargs". In 1920, alumīnija pārsprieguma aizsargi, oksīda plēves pārsprieguma aizsargi un pill pārsprieguma aizsargi parādījās. Cauruļu tipa pārsprieguma aizsargi parādījās 1930. saisot. Silīcija karbīda zibens aizsardzības ierīces parādījās 1950. spēcīju. In 1970, Panasonic Corporation Japānas pirmo reizi izgudroja metāla oksīda pārsprieguma aizsargs ar metāla oksīda keramikas kā galveno sastāvdaļu. Mūsdienu pārsprieguma aizsargi ne tikai ir laba aizsardzības ietekme uz dažādiem zibens pārspriegumiem un darbojas pārspriegumu augstsprieguma līnijas, bet arī veikt lielas pūles jomā mikroelektronikas.

